Lāsma Bringina

Maģistra darbs ir kā daļa no lielāka projekta dziļi emocionālu stāvokļu un distancēšanās no tiem atveidojumā, tā ietvaros izstrādāta viena no aizsāktajām darbu sērijām, kas pauž emocionālo un prāta stāvokļu depresijas periodā tēlainu atspoguļojumu. Darbu formu un saturu nosaka personīgi izdzīvotas situācijas, prāta stāvokļu un fizisku darbību analīze konkrētā dzīves periodā, kas saistāms ar dziļi emocionāliem stāvokļiem un distancēšanos no tiem, ikvienam saprotamu kā depresiju. Abstraktās kompozīcijas rada sirreālu, ārpus laika un dimensijas esošu noskaņu. Neitrāls vērotājs tajās sastopas ar cilvēka apziņā neeksistējošu vides un pieaugušas figūras mijiedarbības formu - darba noskaņa un tehniskais izpildījums rada sonogrāfijas attēla sajūtu, skatot pieaugušu figūru tai neiespējamā, bet šķietami drošākajā vidē cilvēka dzīves ciklā.

Pielietotie izteiksmes līdzekļi ir semiotiska rakstura un to kopums veidojies procesā, tik šķietami smago tēmu skatot ne tik daudz emocionāli, bet izdzīvojot materiālā. Eksperiments emociju pārnesei materiālā uzskatāms, kā viens no darba izstrādes procesa uzdevumiem, tā kā pats materiāls un tā raksturlielumi ir vienlīdz stāstoši kā izvēlētā tēlu un simbolu sistēma. Gūtā dziļi emocionālu stāvokļu un distancēšanās no tiem pieredze atkārtoti izdzīvota skatot un pielietojot tušas kā pamata tehnikas raksturu. Emocijas izspēlētas tās piesātinājumā un trauslumā vienlaikus, melnā niansēs un silti vēsajās attiecībās. Darba realizācijā meklētas un izstrādātas savas darba izstrādes tehnikas. Pašportreta nozīme ir personīgo sajūtu pārnesē. Kā tuvākais izteiksmes rīks - ķermenis, pats par sevi, kļūst par informācijas nesēju, ar attiecīgu emociju pieredzi piesūcināta netverama telpa.