Kristaps Freimanis

Īsfilmā autors pievērš uzmanību psiholoģiskajam momentam, kad indivīda priekštati par pasaules uzbūvi un sevi, iepriekš uztverti kā pašsaprotami, nemainīgi, tiek atklāti kā ne tik fiksētas parādības. Nonākot pie novērojumiem par priekšstatu veidošanos sabiedrības kontekstā un šīs atklāsmes pavērtajai iespējai uz iekšējo un grupas uzskatu transformāciju. Atziņa par to, ka tas, kas tiek uztverts kā reāls, ir tikai no realitātes uztverto signālu interpretācija. Regulāra šīs atziņas atminēšanās ir svarīgs instruments gan indivīda, gan sabiedrības attīstības ceļā, lai spētu labāk pielāgoties faktiskajiem apstākļiem, neiesprūstu veco uzskatu robežās, kuras vairs neatbilst esošās situācijas efektīvai risināšanai. Sižeta darbība tiek izspēlēta atsvešinātā veidā tieši neaplūkojot cilvēku, bet gan indivīdu pielīdzinot mājas tēlam, izmantojot ideju par māju kā novienkāršotu priekštata attainojumu. Apskatot, kā kolektīvais spēlē lomu priekštatu izveidē.