Anna Ansone

LĒCA – APLIS tiek izmantota kā metafora cikliskumam un konstantai kustībai, lai parādītu cilvēka niecību pret kosmosa lielumu un noliktu cilvēku skudras lomā, piemēram, kad ar lēcu tiek dedzināta skudra - tāda nevainīga aina no bērnības. Jau sākumā man bija iecere darbu risināt izmantojot ķermeņa valodu. Man šķiet, ka, ja jau vārdi var būt tik daudznozīmīgi, varbūt ir vērts tos lietot mazāk un ļaut vaļu skatītāja iekšējai balsij un emocijām, redzot aktieri kustībā. Turpinot domu, vēlos teikt, ka aiz aizvērtām lūpām un sejas izteiksmes notiek dzīve par, kuru var runāt un stāstīt, jā, bet nespēt izstāstīt. Dzejnieces darbu veido brīnišķīgi liriski monologi un dialogi. Psiholoģiski sarežģītais iekšējo un ārējo konfliktu kopums atstāj dramatisku iespaidu. Un lai turpinātu visu lietu cikliskumu, kas ir viena no vadošām tēmām manā analītiskajā darbā, kustība kā izteiksmes veids atkal atbrīvo un dod vaļu tam pārdzīvojumam, ko esam uzņēmuši. Kā izelpa.

Kostīma uzdevums no vizuālā viedokļa manā scenogrāfijā bija radīt cita laika un telpas, ko mēs nepazīstam vai kādreiz par to esam kaut ko redzējuši vai dzirdējuši sajūtu. Estētisko iedvesmu es smēlos no kopējā Star Wars pirmo filmu vizuāļiem, kas man asociējās nedaudz ar steam punk un mileniāļu laika “Sci-fi” filmu elementiem, ko ļoti vēlējos tad arī integrēt. Krāsa – Tās ir monohromas katram tēlam personīgi veidotas kompozīcijas izvēloties augsnē sastopamos toņus un materialitātes Materiāls – Pamatā tiek izmantota trikotāža, kas stiepjas visos virzienos un neirst, un ko var krāsot.