Marija Astrīda Ulmane

Federiko Garsijas Lorkas luga “Jerma” tika uzrakstīta un pirmo reizi iestudēta 1934. gadā. Tā ir poētiska drāma par sievieti, kura dzīvo Spānijas laukos, un viņas nespēju ieņemt bērnu. Lugas beigās izmisīgās ilgas pēc bērna pamudina viņu nogalināt savu vīru sakot: "Es nogalināju savu bērnu." Veidot scenogrāfiju Lorkas lugai “Jerma” es izvēlējos kā savu maģistra darbu, jo šī bija pirmā iespēja radīt vizuālo dramaturģiju izrādei uz lielās skatuves – tas ir mans lielākais praktiskais scenogrāfijas darbs līdz šim. Sākotnēji mani nesaistīja lugas tēma – bērns, taču man spēcīgi iespiedās atmiņā lugas teksts: “jo spožāk nams laistās no ārpuses, jo trakāk viss iekšā deg.” Jerma cieta no traukses, nemiera un nespēju gulēt. Arī man ikdienā mēdz būt šādas sajūtas. Šajos brīžos apkārtējai videi trūkst emocionālās krāsas un dziļuma. Telpa mēdz šķist nepazīstama un sveša. Šī iemesla dēļ, scenogrāfiju es mēģināju radīt ļoti aukstu, minimālistisku un monumentālu.