Ivans Sivačovs

Sākotnēja darba iecere transformējas vairākas reizes gleznošanas procesā. Šo metamorfožu rezultāts izskatījās kā sirēna, kura iesprostota starp kalniem, tomēr uzskatu, ka tā ir tikai nejauša gleznošanas procesa blakusparādība, nevis galvenais tēls. Vairāki krāsu slāņi un triepieni, pēc kuriem var iztēloties kā glezna ir tapusi, labāk der šai lomai, jo nervozitāte, ar kuru tie ir likti, veido labāku stāstu nekā statisks gala rezultāts. Pētot kā mainās faktūra atsevišķos gleznas fragmentos, var sekot izmaiņām, kas notika mana garastāvoklī. Ceru, ka līdzīgus emocionālus pārdzīvojumus spēs sajust arī skatītājs.