Andrejs Zaļaiskalns

Caur pirkstu galiem tu tvarsties pēc idejas. Vēl tikko bija! Uz mēles gala sēdēja atbilde visam. Atbildei nospļauties. Tā kā tāda siekala atlec pār lūpu. Kaut kas tev pakasa muguru. Varbūt prāts dzen jokus. Aizskatuvē nav neviena.
Sen jau pamiruši.

Caur pirkstu galiem tvarsties pēc idejas. Vēl tikko bija! Uz mēles gala sēdēja atbilde. Atbildei nospļauties. Tā kā tāda siekala atlec pār lūpu. Režisors dusmīgs: "Nu, kad būs?" "Nemīz riepā – būs," noņurdi. "Sūds," režisors spļauj sejā. Sēdēdams aizskatuvē, visa uzmanība ir vērsta uz maketa kasti. Sarunām briestot, prāts sabrūk, rokas satver galvu. Ir sūdīgi. Negulētās naktis sit pa nerviem. Acis līp ciet, bet tad pēkšņi, kā tādā delīrijā, pamani. Ir! Beidzot ir! Pag! Nav! Pazuda! Sarunu laikā visu kolēģu manifestētā ideju plūsma iekš maketa kastes nu lēni plūst caur pirkstu galiem. Kā tādā sirreālistiskā sapnī, pasaule ap kasti deformējas. Statiskie gaismu statīvi sāk locīties. Fonā izkārtais rullis kā mēle lien ap kāju. Aizskatuve ir dzīva. Tā vēlas tevi aprīt, paraut aiz krāga – kontrolēt kā tādu marioneti. Nu tu esi aktieris un sarunas ar režisoru ir tava izrāde. Ko tu apstājies? Turpini runāt! Padejo! Tralalal lalal lala! Nu saņemies, ir beidzot ideja! Pasmaidi! Neraudi!