Dāvis Ozols

Darbos apspēlēju gleznieciskos jēdzienus – klusā daba / sadzīve. Darba mērķis ir atainot plaknē radīto darbu telpiskumu, pētīt telpiskuma robežas glezniecībā. Rezultātā vizualizēju piecus darbus, kuros savā starpā veidojas konkrēta gleznieciskā gramatika.

Memento mori jeb atceries nāvi. Vizuālajā mākslā šim jēdzienam piemērs varētu būt Filipes de Šampeina glezna “Vanitas” (1671) [1. attēls]. Tajā ir atveidoti trīs priekšmeti: puķe, galvaskauss un smilšu pulkstenis, jeb dzīve, nāve un laiks. Saule, logs, plaisa, atspīdums, bumba, puķe, kustība, cilvēks; šīs zīmes ir nolasāmas, nav nepieciešama semiotiskā analīze. Pamatā zīmes seko tādam pašam konceptam kā iepriekšminētā mākslinieka darbs. Kopā savelkošais simbols, kas manifestēts cauri visām šīm darbā atrodamām zīmēm, ir galvaskauss. Tas gan, iespējams, nav uzreiz pamanāms, bet, atklājot to vienā darbā, to ir iespējams pamanīt nākamajā.