Kristīne Siliņa

Skumjas, dusmas, bailes, riebums, garlaicība ir sajūtas, ko mēs ikdienas dzīvē mēģinām kontrolēt un paslēpt no apkārtējiem cilvēkiem.

Mēs mēģinām šīs emocijas nospiest, mēs cenšamies būt spēcīgi, profesionāli un iederēties sabiedrībā, bieži vien jūtoties patiesi brīvi, esot vieni vai sev tuvāko cilvēku sabiedrībā. Taču šīs sajūtas, ko katrs no mums jūt, mūs padara par cilvēkiem, un mums nevajadzētu no tām kaunēties. Tik daudzi cilvēki jūtas pazuduši, skumji un vieni, it kā neviens viņus nesaprastu, jo viss, ko mēs sev apkārt redzam, ir priecīgi, savākti un mentāli stabili cilvēki, un mums aizmirstas, ka šie cilvēki jūt to pašu, ko visi pārējie, un ka šī nosvērtā eksistence ir tikai ilūzija. Šī ilūzija, ka esam vieni savās sāpēs, tiek atainota keramiskajās skulptūrās.