Laura Aizporiete

Instalācija veidota kā monumentāls piemineklis, piesūcināts ar intimitāti un atmiņām. Tas ir dziļi personisks darbs, kas veltīts autores vectēva piemiņai, iegūstot nepastarpinātu nozīmi šodienas – karadarbības Ukrainā – kontekstā.

Darbs iegūst nepastarpinātu nozīmi šodienas kontekstā, kad pašapziņas jēdziens ieņem pavisam citu nozīmi. Mūsdienās, atrodoties krustcelēs starp nacionālo un globālo, starp kultūru ietekmēm, starp indivīda šķietamo izvēles brīvību un morāles principiem, pašapziņa ir kļuvusi par vienu no šī laikmeta aktualitātēm. Caur šiem simboliem autore cenšas pieskarties vectēva pašapziņai un viņa piederībai kultūras fenomenam, kas izveidojies Padomju Savienības (20. gs. 70. gadi) ietvaros, jeb “garāžu kultūrai”, izprast viņa skatījumu uz padomju laikam raksturīgo privātās dzīves kolektivizāciju un vēlāk privatizāciju. Ekspozīcija radīta kā atvērta, tomēr privāta telpa, kurā skatītājiem ļauts ienākt un katram veidot savu atmiņu asambleju.

https://www.facebook.com/events/1627058197681058