Luīze Rukšāne

Šī instalācija ir kā simbols vēstures vienībām, kas “ceļo” cauri laikam, par kurām liekas, ka zinām, ko tās nozīmējušas un kā tās izskatījušās arī pirms vairākiem gadiem. Es pārliecinājos, ka, pat vienam cilvēkam piecus mēnešus “sarunājoties klusajos telefonos” pašam ar sevi, rodas signāla traucējumi un tiek pieļautas nelielas kļūdas, kas vēlāk saskaitāmas kopā vienā lielā. Ziņa, jeb attēls, ko centos piecus mēnešus atkārtot un noturēt dzīvu, nododot no vienas (savas) rokas nākamajā ir neizglābjami no manis aizbēdzis. Taka, ko tas aiz sevis atstājis, ir mana instalācija. Apskatīju šādu realitātes “aizrakšanu” divos dažādos līmeņos. Materiālajā līmenī – kas izpaužas kā cilvēciskā kļūda materiālā, kur cilvēks kļūdās, cenšoties kādu informāciju saglabāt, jeb “pierakstīt” un nodot tālāk citiem cilvēkiem. Un domu līmenī – šeit, atsaucoties uz Platonu un Bodrijāru, runāju par realitātes pazaudēšanu attēlos un tēlos, kas nekad nespēs patiešām attēlot.