Kristiāna Švābe

Cilvēks vēlas daudz. Cilvēks skatīsies uz savu empīrisko dzīvi un apgalvos, ka tam ir nepieciešama vismaz kāda no šīm vērtībām – drošība, labvēlīgi apstākļi, mīlestība, ģimene, bērni, izglītība, nauda, atziņa, slava, ticība, virziens, bet, visbiežāk, tas noklusējot vēlēsies dzīvot mūžīģi. Šī vēlme nebūs burtiska, tā nāks no iekšas, no gēna, kas būs par šo cilvēku miljonus gadu vecāks. Šī vēlme liks radīt pēcnācējus, lai neaptrūktu tā ģints, liks tiekties pēc slavas, pēc iespējas globālākas, lai tā vārds nepaliktu aizmirsts, liks pat pēcnācējiem veidot sava gājuma turpinājumu. Liks visu, lai aiz sevis atstātu mūžīgu ceļu uz priekšu. Tā visa rezultātā cilvēks nonāks ironijai līdzīgā situācijā, tas patērēs tik daudz sava laika mūžības realizācijā, pazaudējot pašu galveno – dzīvi. Tā nebūs nāve, bet ļoti līdzvērtīgs sabrukums. Nokavēta būtība. Nenovērtēta būšana. Palaisti garām nesaskaitāmi mirkļi, kas mums, cilvēkiem, atgādina, ka esam šeit un tagad...

Lai prastu novērtēt tagadni, tā ir jāpazaudē. Un to var pazaudēt atvadās. Īslaicīgās atvadās, atvadās pēc viesībām, atvadās pirms ceļojuma, atvadās uz gadu, atvadās uz mūžu. Katras atvadas ir citādākas, bet var arī mainīties uz citām. Var atvadīties uz nedēļu un satikties nākamajā dienā, atvadīties pirms ceļojuma un iestrēgt citā valstī uz vairākiem mēnešiem globālas pandēmijas dēļ, atvadīties pēc viesībām un atrast sevi tā cilvēka bērēs pēc pusgada.